SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Solidaritātes vērtība

114. Es vēlos pievērst uzmanību solidaritātei, kurai “kā morālam tikumam un sabiedriskai nostājai, personīgās atgriešanās auglim, ir nepieciešams, lai iesaistītos visi, kuri atbild par izglītību un audzināšanu. Pirmā kārtā griežos pie ģimenēm, kas ir aicinātas uz vissvarīgāko un neizbēgamo audzināšanas misiju. Ģimenes ir pirmā vieta, kurā tiek izdzīvotas un tālāk nodotas visbūtiskākās vērtības: mīlestība un brālība, kopdzīve un dalīšanās, interese un rūpēšanās par citiem. Tām ir arī izšķiroša loma ticības tālāknodošanā, sākot ar pirmajiem vienkāršajiem dievbijības žestiem, ko mātes iemāca saviem bērniem. Skolotājiem un audzinātājiem, kuri skolās un dažādās citās bērnu un jauniešu iestādēs veic smagu darbu, ir jāapzinās sava atbildība arī par morālo, garīgo un sociālo dimensiju. Brīvības, savstarpējās cieņas un solidaritātes vērtības var tikt iepotētas jau no agras bērnības. [...] Arī kultūras un masu saziņas līdzekļu darbinieki ir atbildīgi par izglītošanu un formāciju, sevišķi jau mūsdienu sabiedrībā, kur pieeja informācijas un komunikācijas līdzekļiem kļūst aizvien plašāka”.  
115. Brīžos, kad šķiet, ka viss izšķīst un zaudē monolītumu, ir labi atsaukties uz solīdumu, kas izriet no apziņas, ka, cenšoties veidot kopēju nākotni, esam atbildīgi par citu cilvēku trauslumu. Solidaritāte konkrēti izpaužas kalpošanā, kas var pieņemt ļoti daudzas un dažādas formas, kādās varam rūpēties par citiem. Kalpošana “galvenokārt ir gādība par vājākajiem. Kalpot nozīmē gādāt par tiem, kas ir trauslāki, vājāki mūsu pašu ģimenēs, mūsu sabiedrībā, mūsu tautā”. Veicot šo uzdevumu, katrs spēj, “saskatot konkrētus vājākos, atteikties no savām iecerēm, vēlmēm, savas tieksmes pēc varas. [...] Kalpošana vienmēr uzlūko brāļa vaigu, pieskaras tā miesai, sajūt (un dažkārt pat “piecieš”) tā tuvumu un cenšas brālim palīdzēt. Tāpēc kalpošana nekad nav ideoloģiska, jo tā kalpo nevis idejām, bet cilvēkiem”. Vārdi solīdums (viengabalainība, pamatīgums) un solidaritāte ir etimoloģiski radniecīgi. Solidaritāte tajā ētiski-politiskajā nozīmē, ko tā ieguvusi pēdējo divu gadsimtu laikā, veido drošu un stabilu sabiedrību.
Pāvests Francisks, Homīlija sv. Misē, Havana, Kuba (2015. gada 20. septembris): L’Osservatore Romano, 2015. gada 21.-22. septembris, 8.)
No pāvesta Franciska Enciklika “Brāļi visi”, tulk. E. Ikaunieks  


ĞIMENES GARĪGUMS un PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Žēlastības laiks”

Mani sauc Klāra, un esmu uzaugusi draudzē, pārtiekot no maizes un Vispasaules Jauniešu Dienām. Esmu ļoti jauna, kad, dodoties svētceļojumā uz Medžugorji, satieku Enriko. Mūsu attiecības kā saderinātajiem bija laimīgas, bet arī nogurdinošas, tik ļoti, ka bija smags pārbaudījums manai ticībai. Nolēmām doties atkal svētceļojumā uz Medžugorji un tur Enriko mani bildināja. Mums bija tik daudz baiļu, bet spēcīga pārliecība: gribējām, lai Dievs būtu mūsu dzīves centrā.
Laulībā Kungs mums ir dāvājis īpašus bērnus: Mariju Grāciju Letīciju un Dāvidu Džovanni, kurus pavadījām tikai līdz dzimšanai. Dievs ļāva mums viņus apskaut, nokristīt un atdot Viņa rokās ar mieru un pārsteidzošu prieku. Visi mums ieteica vairs nemēģināt iegūt bērnus, bet mūs uzticējāmies Dievam un piedzima Francesko; grūtniecības laikā es pati saslimu. Man tika veiktas tikai tādas procedūras, kas bērnam neradītu nekādas problēmas. Kopā ar Enriko dzīvojām pilnībā paļaujoties uz Dievu: tas bija “žēlastības laiks”. Pēc dzemdībām man tika veiktas terapijas vēža ārstēšanai, arī šis bija žēlastības laiks, kas ilga vairāk kā gadu; laiks, kas piepildīts ar lūgšanām un mīlestību, kas mani sagatavoja priekš galīgās tikšanās ar Līgavaini.  
Klāra Korbello  
Pārdomas    
Dievs mums neko neatņem. Mūžība ir jau tagad.  
Dievs ieliek patiesību katrā no mums. Nav iespējams to pārprast  
Mūsu dzīves mērķis ir mīlēt un būt vienmēr gataviem iemācīties mīlēt citus kā vienīgi Dievs var to iemācīt. Lai ko arī tu darītu, tam būs nozīme vienīgi tad, ja tas tiks veikts priekš mūžīgās dzīves. Tu esi īpašs un tev uzticēta liela misija.  
Tavs uzdevums ir uzturēt savu dzīvi tā, lai citi kļūtu svēti.  
Klāra, bet vai šī Kunga rotaļa patiešām ir tik salda? Jā, Enriko (viņas vīrs), tā ir ļoti salda (patīkama).
 (Teksti no oficiāla saites “Pilsētas sejas”,
Kustība Pro Sanctitate Brešjā, Itālijā


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

“Brāļi visi”

 

285. Es ar prieku atceros brālīgo tikšanos ar Lielo imamu Ahmadu al-Tajebu, kurā mēs vienojāmies, ka “noteikti deklarējam, ka reliģijas nekad nemudina uz karu, neveicina naida un ekstrēmisma jūtas, neaicina uz vardarbību un asins izliešanu. Šīs nelaimes ir tikai sekas novirzēm no reliģiskajām mācībām. Tās ceļas no politiskām manipulācijām ar reliģijām, no tādu reliģisku grupu interpretācijām, kuras vēstures gaitā ir ļaunprātīgi izmantojušas reliģisko jūtu ietekmi uz cilvēku sirdīm [...]. Patiešām, Visvarenajam Dievam nav vajadzības, ka kāds Viņu aizstāvētu, un Viņš negrib, ka Viņa vārds tiktu izmantots, lai terorizētu cilvēkus”. Tāpēc gribu šeit vēlreiz atkārtot šo mūsu kopīgo aicinājumu uz mieru, taisnīgumu un brālību:  
“Tā Dieva vārdā, kurš ir radījis visus cilvēkus ar vienādām tiesībām, pienākumiem un cieņu un ir aicinājis viņus savā starpā dzīvot kā brāļiem, lai tie piepildītu zemi un izplatītu tajā labestības, mīlestības un miera vērtības.  
Tās cilvēka nevainīgās dvēseles vārdā, kurai Dievs ir aizliedzis nogalināt, apgalvojot, ka katrs, kurš nogalina vienu cilvēku, līdzinās tādam, kurš nogalinājis visu cilvēci, un katrs, kurš izglābj vienu cilvēku, līdzinās tādam, kurš izglābis visu cilvēci.  
To nabagu, nelaimīgo un atstumto vārdā, kuriem palīdzēt Dievs ir licis visiem cilvēkiem, sevišķi jau bagātajiem un pārtikušajiem.  
Bāreņu, atraitņu, bēgļu, no savām mājām un zemēm padzīto; visu karu, vajāšanu un netaisnību upuru; vājo, bailēs dzīvojošo, visu dažādās pasaules malās mītošo karagūstekņu un spīdzināto vārdā.  
To tautu vārdā, kuras zaudējušas drošību, mieru un kopdzīves iespējas un kuras kļuvušas par iznīcības, posta un karu upuriem.  
No pāvesta Franciska Enciklika “Brāļi visi”, tulk. E. Ikaunieks  

LAJU GARĪGUMS

Džovanni Batista Montini—Īsa biogrāfija

Esmu dzimis kādā vakarā septembra beigās, vasaras brīvdienu mājās. Pēc dažām dienām mani vecāki Džudita un Džordžo mani nokristīja, nosaucot mani par Džovanni Batista, tomēr viņiem es vienmēr esmu bijis vienkārši Batista. Savā ģimenē es baudīju dabiski izdzīvotas ticības skaistumu kā arī to, cik svarīgi ir nopietni iesaistīties profesionālajā, politiskajā un sociālajā dzīvē, kas ir konkrētas un pastāvīgas kristīgās dzīves auglis. Manī agri dzima vēlēšanās kļūt par priesteri; šo dāvanu Kungs man piešķīra 1920. gada 29. maijā, neskatoties uz manu vienmēr trauslo veselību. Domāju, ka kļūšu prāvests manā pilsētā Brešā, tā vietā mani aicināja doties Romu, lai tur studētu un kalpotu universālajai Baznīcai.  
Dažus gadus pavadīju jaunos universitātes studentus FUCI, no kuriem vairākiem bija izšķiroša loma nākamo gadu desmitu politikā. Man tika uzticēti aizvien lielāki pienākumi Vatikāna Valsts sekretariātā, un negaidīti 1954. gadā pāvests Pijs XII vēlējās, lai es kļūtu par Milānas arhibīskapu: es veicu šo kalpojumu, cenšoties rūpēties par visiem, sevišķi par tiem, kuri dzīvoja dažādu iespēju pilnās un strauji augošās pilsētas perifērijās. Lielākais Svētā Gara jaunums mani pārsteidza 1963. gada 21. jūnijā: pēc lielā pāvesta Jāņa XXIII nāves kardināli mani ievēlēja par viņa pēcteci. Izvēlējos pieņemt vārdu Pāvils, kā apustulis, kurš atdeva savu dzīvi, lai sludinātu visiem par Kristus mīlestību.    
Pārdomas  
Mūsdienu cilvēks labprātāk ieklausās lieciniekos nekā skolotājos vai, ja ieklausās skolotājos, viņš to dara tāpēc, ka viņi ir liecinieki.  
Politika ir augstākā labdarības (mīlestības?) forma.  
Baznīcai vienmēr jātiek evaņģelizētai, ja tā vēlas saglabāt svaigumu, entuziasmu un spēku sludināt Evaņģēliju.  
Kontemplācija ir augstākā cilvēka darbības forma  
Svētums tiek piedāvāts visiem, lieliem un maziem, vīriešiem un sievietēm; tas ir piedāvāts kā reāli iespējams. Pat drīzāk kā pienākums. Svētums domāts visiem.  
Ja mūsu pienākums ir mīlēt tuvāko, tad jāatceras, ka arī Baznīca ir mūsu tuvākais, pat ir augstākajā mērā mūsu tuvākais.  
Izbrīna! Es jums novēlu piedzīvot izbrīnu: brīnumu, gluži kā katrā lietā atklātu kaut ko jaunu… Atklājiet un ļaujiet, lai gars jūsos izbrīnā gavilē.
(Teksti no oficiāla saites “Pilsētas sejas”,
Kustība Pro Sanctitate Brešjā, Itālijā