SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Mīlestība kas integrē un vieno

190. Politiskā žēlsirdība izpaužas arī atvērtībā visiem. Tie, uz kuriem gulstas varas atbildība, ir sevišķi aicināti uz upuriem, kas dara iespējamu tikšanos, kā arī uz vienprātības meklējumiem vismaz kādos jautājumos. Viņiem jāprot ieklausīties citu viedokļos, ļaujot, lai katram būtu sava telpa. Ar upuriem un pacietību varasvīri var palīdzēt veidot brīnišķīgu daudzskaldni, kurā visi atrod sev vietu. Šajā jomā nedarbojas ekonomikā pieņemtā veida sarunas. Tas ir kas vairāk, tā ir dāvanu apmaiņa kopējam labumam. Tas izskatās pēc naivas utopijas, tomēr mēs nedrīkstam atteikties no šī cēlā mērķa.   

191. Redzot, ka visāda veida fundamentālisma neiecietība grauj attiecības cilvēku, grupu un tautu starpā, centīsimies izdzīvot un mācīt cieņas vērtību, mīlestību, kas spēj pieņemt atšķirības, katras personas cilvēciskās cieņas prioritāti pār jebkurām tās idejām, jūtām, izturēšanos un pat grēkiem. Laikā, kad mūsdienu sabiedrībā izplatās fanātisms, hermētiski noslēgta mentalitāte, kā arī sociālā un kulturālā fragmentācija, labs politiķis sper pirmo soli, lai izskanētu dažādas balsis. Ir tiesa, ka atšķirības rada konfliktus, bet vienveidība ir smacējoša, tā sagrauj kultūru. Nedzīvosim ieslēgušies tikai vienā realitātes fragmentā!   

192. Šajā kontekstā vēlos atgādināt, ka kopā ar Lielo imamu Ahmadu al-Tajebu aicinājām “starptautiskās politikas un pasaules ekonomikas veidotājus nopietni iesaistīties iecietības, līdzāspastāvēšanas un miera kultūras izplatīšanā; cik ātri vien iespējams iejaukties, lai apturētu nevainīgu asiņu izliešanu”. Un ir jāuztraucas, laikā jāreaģē un nekavējoties jāmaina kurss, kad zināma politika savas valsts labuma vārdā sēj naidu pret citām tautām un bailes no tām.  
No pāvesta Franciska Enciklika “Brāļi visi”, tulk. E. Ikaunieks  


ĞIMENES GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Lūk, kristīgās lūgšanas žēlastība!

Kristus nav tālu, bet vienmēr ir attiecībās ar mums. Nav tāda viņa dievišķi- cilvēciskās personas aspekta, kas mums nevarētu kļūt par pestīšanas un laimes vietu. Katrs Jēzus zemes dzīves brīdis, pateicoties lūgšanas žēlastībai, pateicoties Svētajam Garam, var kļūt mums klātesošs, mūsu ceļvedis. Bet jūs zināt, nav iespējams lūgties bez Svētā Gara vadības. Tas ir Viņš, kurš mūs vada! Pateicoties Svētajam Garam, arī mēs esam klāt pie Jordānas upes, kad Jēzus iegremdējas tajā, lai saņemtu kristību. Arī mēs pusdienojam pie svētku galda kāzās Kānā, kad Jēzus dod labāko vīnu laulāto laimei, tas ir, Svētais Gars mūs saista ar šiem Kristus dzīves noslēpumiem, lai Jēzus kontemplācijā, mēs lūgšanā būtu vienoti ar Viņu. Arī mēs esam pārsteigti par tūkstoš dziedināšanas darbiem, kurus veicis Skolotājs.  

Mēs atveram Evaņģēliju, pārdomājam attiecīgos Evaņģēlija noslēpumus, un, pateicoties Gara vadībai, varam būt klātesoši tajos. Un lūgšanā - kad mēs lūdzamies - mēs visi esam kā spitālīgais, kurš darīts tīrs, kā neredzīgais Bartimejs, kurš atgūst redzi, kā Lācars, kurš iznāk no kapa ...  

Arī mēs esam dziedināti lūgšanā, kā tika dziedināts aklais Bartimejs, kāds cits, spitālīgais ... Arī mēs esam augšāmcēlušies, tāpat kā tika augšāmcelts Lācars, jo Svētā Gara vadīta meditācijas lūgšana liek mums no jauna izdzīvot šos Kristus dzīves noslēpumus un satikt Kristu un kopā ar neredzīgo sacīt: "Kungs , apžēlojies par mani! Apžēlojies par mani!" – “Un ko tu vēlies?" - “Redzēt, ieiet tajā dialogā”. Un kristīgā meditācija, kuru vada Gars, ved mūs uz šo dialogu ar Jēzu. Nav tādas lappuses Evaņģēlijā, kurā nebūtu vietas arī mums.  

Meditācija mums, kristiešiem, ir veids, kā sastapt Jēzu. Un tā, vienīgi tādā veidā no jauna atklāt sevi. Un tā nav atteikšanās no mums pašiem, nē: mēs ejam pie Jēzus un pie Jēzus mēs satiekam paši sevi, dziedinātus, augšāmcēlušos, spēcīgus, pateicoties Jēzus žēlastībai. Satikt Jēzu, ikviena cilvēka, arī manu Pestītāju. Un tas ir pateicoties Svētā Gara vadībai.  
Pāvests Francisks, 2021.g.28. aprīļa,
Vispārējās audience


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Svētais Jāzeps: Sapnis par aicinājumu

Dārgie brāļi un māsas!
Pagājušā gada 8. decembrī, simts piecdesmitajā gadadienā kopš svētais Jāzeps tika pasludināts par Vispasaules Baznīcas aizbildni, sākās īpašs viņam veltīts gads (sal. Apustuliskā penitenciārija dekrēts, 2020. gada 8. decembris). No savas puses es uzrakstīju Apustulisko vēstuli Patris Corde, kuras mērķis bija “vairot mūsu mīlestību pret šo lielo svēto”. Svētais Jāzeps ir neparasta personība, tomēr vienlaikus “tik tuva mūsu pašu cilvēciskajai pieredzei”. Viņš nedarīja pārsteidzošas lietas, viņam nebija unikālu harizmu, viņš arī neizskatījās īpašs to cilvēku acīs, kuri viņu satika. Viņš nebija ne slavens, ne pat ievērības cienīgs: Evaņģēlijos nav citēts neviens viņa teiktais vārds. Tomēr Dieva acīs viņš savas ikdienišķās dzīves gaitā paveica kaut ko ārkārtēju.  

Dievs skatās uz sirdi (sal. 1 Sam 16: 7), un svētajā Jāzepā Viņš atpazina tēva sirdi, kas spēj dot un radīt dzīvību ikdienas rutīnas vidū. Aicinājumiem ir tas pats mērķis: katru dienu radīt un atjaunot dzīves. Kungs vēlas veidot tēvu un māšu sirdis: sirdis, kas ir atvērtas, spējīgas uz lielām iniciatīvām, dāsnas sevis dāvāšanā, līdzjūtīgas, mierinot raizēs, un nelokāmas, stiprinot cerības. Priesterībai un konsekrētajai dzīvei šīs īpašības ir ļoti nepieciešamas mūsdienās, laikos, ko raksturo trauslums, bet arī ciešanas pandēmijas dēļ, kas ir radījusi neskaidrības un bailes par nākotni un pašu dzīves jēgu. Svētais Jāzeps lēnprātīgi nāk satikt mūs kā viens no “svētajiem blakus”. Tajā pašā laikā viņa spēcīgā liecība var vadīt mūs mūsu dzīves ceļojumā.  

Svētais Jāzeps mums iesaka trīs atslēgas vārdus katra indivīda aicinājumam. Pirmais ir sapnis. Ikviens sapņo par dzīves piepildījumu. Mēs pamatoti lolojam lielas cerības, cēlus centienus, kurus īslaicīgi mērķi, piemēram, panākumi, nauda un izklaide, nevar apmierināt. Ja mēs lūgtu cilvēkus vienā vārdā izteikt savas dzīves sapni, nebūtu grūti iedomāties atbildi: “būt mīlētam”. Mīlestība piešķir dzīvei jēgu, jo tā atklāj dzīves noslēpumu. Patiešām, īsta dzīve mums ir tikai tad, ja mēs to dodam; tā mums patiešām pieder tikai tad, ja to dāsni atdodam. Svētajam Jāzepam šajā sakarībā ir daudz, ko mums stāstīt, jo caur sapņiem, kurus Dievs viņā iedvesmoja, viņš savu dzīvi padarīja par dāvanu. Turpinājums sekos  

Pāvesta Franciska vēstījums,
Vispasaules lūgšanu diena par aicinājumiem 2021.g


LAJU GARĪGUMS

Karlotta Nobile

Vijolniece un blogere

Īsa biogrāfija

Esmu dzimusi tēvam Vitorio un mātei Adelīnai, 8 gadus pēc manis beidzot piedzima Matteo. Kopš agras bērnības mana māte man nodeva tālāk mīlestību uz mūziku, patiesību sakot jau 3 gadu vecumā es sāku spēlēt vijoli un jau 17 gados es absolvēju mūzikas akadēmiju ar maksimālo vērtējumu.
Dažas dienas vēlāk es saņēmu vidusskolas diplomu, kurš arī bija ar visaugstāko novērtējumu.  

Mūzikas studijas dod man iespēju ceļot, iepazīt citas kultūras un dzīvesveidu. Aizraušanās ar mākslu aizveda mani viena soļa attālumā no studiju grāda mākslas vēstures studijās.  

Papildus muzikālajām un universitātes saistībām mani veicina arī rakstīšana. 2011. gada oktobrī 22 gadu vecumā man tika diagnosticēta melanoma, un es joprojām esmu tālu no ticības. Es dalos ar šo slimību anonīmi, izmantojot Facebook lapu un vietni (Il Cancro e Poi, "Vēzis un tad" ) un dāvāju savu mūziku citiem onkoloģijas slimniekiem: es spēlēju vijoli onkoloģijas nodaļās.  

2013. gada martā - kad pamodos no komas - viss kļuva gaišs, mana dzīve vienā mirklī mainījās, Kungs dziedināja manu dvēseli, tur, kur es patiešām biju slima. Es sāku dzīvot jaunā veidā, kaut arī vēzis kļūst arvien agresīvāks.
Turpinājums sekos  

Teksti no oficiālā saites “Pilsētas sejas”,
Kustība Pro Sanctitate Brešā, Itālijā  

Dzīvo katru mirkli pilnībā, ar pateicību un atziņu,
kā mazu brīnumu, kas atkārtojas katru dienu.
Pastāv kāds lielāks plāns.
Visam, kas notiek ir jēga un es lepojos,
ka varu šādā veidā augt un to visu piedzīvot.