SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Vairāk auglīgums nekā sasniegumi

193. Katrs politiķis, nenogurstoši iesaistoties šajās aktivitātēs, ir un paliek cilvēciska būtne. Viņš ir aicināts izdzīvot mīlestību savās ikdienas starpcilvēku attiecībās. Viņš ir cilvēks, un viņam jāņem vērā, ka “mūsdienu pasaule ar saviem tehniskajiem sasniegumiem sliecas aizvien vairāk un vairāk racionalizēt cilvēku vēlmju piepildīšanu, klasificējot tās un sadalot dažādu pakalpojumu sniedzēju starpā. Aizvien retāk cilvēku sauc tā vārdā, aizvien mazāk izturas pret to kā pasaulē unikālu personu ar savu sirdi, savām ciešanām un problēmām, ar saviem priekiem un savu ģimeni. Interesēs tikai viņa slimības, lai tās ārstētu, viņa naudas trūkums, lai aizdotu, viņa vajadzība pēc pajumtes, lai to sagādātu, viņa vēlme pēc atpūtas un izpriecām, lai tās organizētu”. Tomēr “mīlēt visnenozīmīgāko no cilvēkiem kā savu brāli tā, it kā viņš būtu vienīgais pasaulē, nav veltīga laika izšķiešana”.  
194. Arī politikā ir iespējama maiga mīlestība. “Kas ir maigums? Tā ir mīlestība, kas kļūst tuva un konkrēta. Tā ir kustība, kas iziet no sirds un sasniedz acis, ausis un rokas. [...] Maigums ir ceļš, ko ir izgājuši visdrosmīgākie un stiprākie vīrieši un sievietes”. Politiskajā darbībā “mūs jāaizkustina vismazākajiem, visvājākajiem, visnabadzīgākajiem: viņiem ir ‘tiesības’ pārņemt mūsu dvēseli un sirdi. Jā, viņi ir mūsu brāļi, un kā tādus mums jāmīl viņus un jārūpējas par viņiem”.  
No pāvesta Franciska Enciklika “Brāļi visi”, tulk. E. Ikaunieks  


ĞIMENES GARĪGUMS

Sociālais dialogs jaunai kultūrai

199. Daži mēģina aizbēgt no realitātes, glābjoties privātās pasaulītēs, citi stājas tai pretī ar destruktīvu vardarbību, bet “starp egoistisku vienaldzību un vardarbīgu protestu vienmēr pastāv vēl viena izvēle: dialogs. Dialogs paaudžu starpā, dialogs tautā, jo visi esam tauta, spēja dot un saņemt, paliekot atvērtiem patiesībai. Valsts attīstās, ja konstruktīvu dialogu savā starpā ved tās dažādās kultūras bagātības: tautas kultūra, universitāšu kultūra, jauniešu kultūra, mākslinieciskā kultūra un tehnoloģiskā kultūra, ekonomiskā kultūra un ģimenes kultūra, kā arī mediju kultūra”.  
200. Bieži dialogs tiek jaukts ar kaut ko ļoti atšķirīgu: drudžainu viedokļu apmaiņu sociālajos tīklos, kuru daudzreiz nosaka ne vienmēr uzticību pelnoša mediju informācija. Tie ir tikai paralēli notiekoši monologi, kuri varbūt pievērš sev citu uzmanību ar savu aso un agresīvo toni. Bet monologi nevienu neiesaista, un to saturs nereti ir oportūnistisks un pretrunīgs.
No pāvesta Franciska Enciklika “Brāļi visi”, tulk. E. Ikaunieks

 

Lūgšana Pasaules ģimeņu tikšanas

 

 “Svētais Tēvs, mēs stāvam Tavā priekšā,
lai Tevi slavētu un Tev pateiktos par ģimenes lielo dāvanu.
Mēs lūdzam par Laulības sakramentā svētītām ģimenēm, lai tās ik dienas spētu atklāt saņemtās žēlastības skaistumu un, būdamas mājas svētnīcas, liecināt par Tavu klātbūtni un mīlestību, ar kādu Tu mīli savu Baznīcu.
Mēs lūdzam par ģimenēm, kuras nes grūtību un ciešanu, slimību un pārbaudījumu nastu, par ko zini tikai Tu. Atbalsti un palīdzi tām veikt svētdarīšanas ceļu, lai tās, pieredzot Tavu bezgalīgo žēlsirdību, meklētu jaunus ceļus mīlestības vairošanā.
Mēs lūdzam par bērniem un jauniešiem, lai viņi satiktu Tevi un priecīgi atbildētu aicinājumam, kāds Tev ir katram no viņiem.
Mēs lūdzam par vecākiem un vecvecākiem, lai viņi apzinātos, ka ir Dieva tēvišķības un mātišķības zīme, un rūpētos par bērnu fizisko un garīgo attīstību.
Kungs, dari, lai katra ģimene spētu īstenot savu aicinājumu uz svētumu un kļūtu par Evaņģēlija sludinātājām, kalpojot dzīvībai un mieram, vienotībā ar priesteriem un visu kārtu cilvēkiem.
Kungs, svētī Pasaules ģimeņu tikšanos!”


PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Turpinājums no iepriekšējā numura

Svētais Jāzeps: Sapnis par aicinājumu

 

Evaņģēlijs mums stāsta par četriem Jāzepa sapņiem (sal. Mt 1:20; 2:13.19.22). Tie bija Dieva aicinājumi, taču tos nebija viegli pieņemt. Pēc katra sapņa Jāzepam bija jāmaina savi plāni un jāriskē, upurējot savus plānus, lai sekotu noslēpumainajiem Dieva nodomiem, kam viņš pilnībā uzticējās. Mēs varam sev jautāt: "Kāpēc tik ļoti uzticēties nakts sapņiem?" Lai gan sapņi senajos laikos tika uztverti ļoti nopietni, salīdzinot ar konkrēto dzīves realitāti, tie nebija tik svarīgi. Tomēr svētais Jāzeps bez šaubīšanās ļāvās savu sapņu vadībai. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa sirds bija vērsta uz Dievu; tā jau tiecās uz Viņu. Pietika ar nelielu norādi, lai viņa modrā “iekšējā auss” atpazītu Dieva balsi. Tas attiecas arī uz mūsu aicinājumu: Dievam nepatīk sevi atklāt iespaidīgā veidā, izdarot spiedienu uz mūsu brīvību. Savus plānus Viņš mums izsaka ar maigumu. Viņš nesatriec mūs ar žilbinošām vīzijām, bet klusi runā mūsu sirds dziļumos, tuvojoties mums un runājot ar mums caur mūsu domām un jūtām. Šādā veidā, tāpat kā svētajam Jāzepam, Viņš arī mums paver dziļus un negaidītus apvāršņus.  
Patiešām, Jāzepa sapņi viņu noveda pie pieredzes, ko viņš nekad nebūtu iedomājies. Pirmais no tiem izjauca viņa plānus, bet padarīja viņu par Mesijas tēvu; otrais lika viņam bēgt uz Ēģipti, bet izglāba viņa ģimenes dzīvību. Pēc trešā, kas paredzēja viņa atgriešanos dzimtajā zemē, ceturtais sapnis lika viņam vēlreiz mainīt plānus, aizvedot viņu uz Nācareti, vietu, kur Jēzus sāks sludināt Dieva valstību. Visu šo satricinājumu vidū viņš atrada drosmi sekot Dieva gribai. Tāpat ir arī aicinājumā: Dievs vienmēr mūs mudina spert pirmo soli, atdot sevi, virzīties uz priekšu. Ticība nav iespējama bez riska. Tikai pilnībā paļaujoties uz žēlastību, atsakoties no saviem plāniem un ērtībām, mēs varam patiesi pateikt “jā” Dievam. Un katrs “jā” nes augļus, jo tas kļūst par daļu no lielākas ieceres, kurā apjaušam tikai detaļas, bet kuru zina un īsteno dievišķais Mākslinieks, darot katru dzīvi par šedevru. Šajā ziņā svētais Jāzeps ir izcils Dieva plānu pieņemšanas piemērs. Un tā bija aktīva pieņemšana: nekad tā nebija negribīga vai piekāpīga. Jāzeps “noteikti bija nevis pasīvi rezignēts, bet gan drosmīgi un stingri proaktīvs” (Patris Corde, 4). Lai viņš palīdz visiem, jo īpaši vērīgiem jauniešiem, piepildīt Dieva sapņus par viņiem. Lai viņš tajos iedveš drosmi pateikt “jā” Kungam, kurš vienmēr pārsteidz un nekad nepieviļ.
Pāvesta Franciska vēstījums,
Vispasaules lūgšanu diena par aicinājumiem 2021.g.  

Turpinājums sekos
 

LAJU GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Karlotta Nobile

Vijolniece un blogere  
 
- Lielākā neveiksme dzīvē nav nāve, bet pārtraukt mīlēt.
- Es zinu, ka vēzis ir dziedinājis manu dvēseli, izšķīdinot visu manu iekšējo jucekli un dāvājot man Ticību.
- Mēs esam vairāk nekā vēža slimnieki. Mēs esam jūtas, prieki, asaras, sapņi, radošums, saites, klusēšana, kliedzieni, sakāves, uzvaras: neko no tā nevar izmest! Tagad mēs varam mīlēt sevi tā, kā nekad nemīlējām viens otru.
- Tāpēc, ka vēlies pierādīt pirmām kārtām sev pašai, ka tu nepadodies, kaut arī tev ir metastātiskā melanoma, ka tu DZĪVO, pilnā šī vārda nozīmē. Pārdzīvo visus priekus, ieceres, sāpes, asaras, kuras 23 gadus veca cilvēka dzīve tev sniedz katru dienu. Jo pastāv PĒC TAM, kura dēļ tu nekad nepārtrauksi cīnīties, jo neviens tev nevar atņemt absolūto pārliecību, ka - neskatoties uz visiem griezumiem, rētām, adatām vēnās, kontrolierīcēm, kontrastējošiem šķidrumiem, operācijām un sāpēm - ir milzīgs prieks kas tevi sagaida, ir tavs lielākais sapnis, kas tevi vēro no nākotnes un nevar sagaidīt, kad tevi sasniegs. Jo viss, ko tu piedzīvo, kādu dienu tev tiks izpirkts. Jo galu galā tas, kā tu tagad skaties uz dzīvi, to varēja sasniegt tikai šādā veidā
- Mana dvēsele ir dziedināta. Vienā mirklī, vienā parastā dienā, kad pamodos no krīzes. Es atvēru acis un es biju kāds cits. Un tas ir brīnums.
- Un vienā mirklī tu saproti, ka tieši vēzis ir tas, kas DZIEDINĀJA TAVU Dvēseli, atjaunoja kārtību tavas dzīves dziļākajā būtībā, kas deva tev ticību, cerību, paļāvību, atdošanos, apziņu, ka beidzot esi kļuvis par to, uz ko visu mūžu biji tiecies, bet nekad nebiji sasniedzis: par mierīgu sievieti! Tu saproti, ka tieši vēzis beidzot ļāva tev mīlēt sevi bez nosacījumiem, ar visiem taviem nopelniem un visiem ierobežojumiem, izbaudīt katru mazo mirkli, izbaudīt katru mirkli, katru smaržu, katru garšu, katru sajūtu, katru vārdu, katru dalīšanās pieredzi, ikkatrs mazākais bezgalības fragments ir saīsināts ļoti banālā un vērtīgā mirklī. Tu saproti, ka tas bija vēzis, tās mokas, agresija, skarbums, kas beidzot atnesa tev GAISMU.
- Lai nāk murgi, ja no rīta tevi ieskauj vislielākās dāvanas spēks, ko katrs no mums var saņemt - būt
- Es esmu pagodināta un aplaimota, ka 24 gadu vecumā varu nest Krustu ar prieku. Es zinu, ka vēzis ir dziedinājis manu dvēseli, izšķīdinot visu manu iekšējo jucekli un dodot man milzīgu Ticību, Paļāvību, Atdošanos un Mieru tieši manas slimības smagākajos brīžos.
Teksti no oficiāla saites “Pilsētas sejas”,
Kustība Pro Sanctitate Brešjā, Itālijā