SOCIĀLAIS GARĪGUMS

“Es nāku kā miera svētceļnieks”

Turpinājums no iepriekšējā numur

Es esmu šeit ieradusies, lai uzsvērtu šī aspekta nozīmi un steidzamību, kurā reliģijas ir aicinātas sniegt savu ieguldījumu īpašā veidā. Man būs tas gods piedalīties septītajā Pasaules un tradicionālo reliģiju līderu kongresā. Šajā sakarā Kazahstānas konstitūcija, definējot valsti kā laicīgu, paredz reliģijas un ticības brīvību.

Veselīgs sekulārisms, kas atzīst reliģijas vērtīgo un neaizvietojamo lomu pretstatā ekstrēmismam, kas to grauj, ir būtisks nosacījums vienlīdzīgai attieksmei pret ikvienu pilsoni un ir svarīgs faktors visu pilsoņu piederības sajūtas valstij veicināšanai dažādo etnisko, valodas, kultūras un reliģisko piederību ietvaros. Reliģijām, pildot savu neaizvietojamo Absolūtā meklēšanas un liecināšanas lomu, ir vajadzīga izteiksmes brīvība. Un tāpēc reliģiskā brīvība ir labākais veids pilsoniskai līdzāspastāvēšanai.

Pāvests Francisks

Tikšanās ar iestādēm, pilsonisko sabiedrību un

diplomātisko korpu (Kazahstānā)

Turpinājums sekos

ĞIMENES GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

Laulība, svētuma ceļš

Tāpēc šajā katehumenāta darbā nav runa par mācību stundu sniegšanu, nedz arī par padomu praktizēšanu, kā pāra dzīvi padarīt veiksmīgāku. Izejot no cilvēciskās mīlestības pieredzes, kurā ir savas rupjības, noteikti noderēs atgādināt tiem, un ir daudz tādu, kas paļaujas tikai uz "emocijām", kas pēc savas būtības ir vieglas un bieži vien iluzoras - tās centrā. jābūt atbildei uz aicinājumu: šeit mēs esam.

Balstoties uz mūsu gadu desmitiem ilgo pieredzi, ko visās daļās apstiprina Vatikāna dokuments — un mēs esam par to pateicīgi Tam Kungam —, mēs vēlamies atgādināt metaforu, ko bieži esam izmantojuši mūsu kā pastorālā darba laikā, proti, laulības gultu: kristiešu pāra dzīve patiesībā ir laulības gulta "laulībā" starp Dievu un cilvēku, starp Kristu un Baznīcu

Tajā pašā laikā tā nav tikai metaforiska Gara klātbūtnes vieta laulībā: seksualitātes īstenošana, kas saistīta ar gultas tēlu, savukārt iegūst sava veida liturģisku vērtību. Kāpēc lai Jēzus, kurš apsolīja būt tur, kur divi tiksies viņa vārdā, nebūtu klāt, ja šī divu cilvēku savienība notiek unikālā un nesalīdzināmā tuvībā? Tāpat kā cilvēku laulības, mēs savās tikšanās reizēs vienmēr esam atcerējušies, pat tā īpašā laulība, kas ir Iemiesojums, nav romantisks stāsts par ziediem, skūpstiem un maigumu, bet gan skarbs un ļoti konkrēts zemes pārdzīvojums. Paskatieties uz Jēzus dzīvi, kurš noteikti piedzīvoja ģimenes un kopienas miera un prieka mirkļus, piemēram, daudzos banketus, uz kuriem viņš tika aicināts evaņģēlijos, bet kuri beidzās, kā mēs zinām. Un mēs turpinājām, atceroties, ka šis patiesības beigas nav beigas un tāpēc pat laulībā galvenais punkts beigās ir Lieldienas: ja Kristus nav augšāmcēlies no miroņiem, jūsu ticība ir veltīga .

Nobeiguma pārdomas, kas saistītas gan ar mūsu tiešo pieredzi, gan no Vatikāna dokumenta lasīšanas: ģimene pirms visa cita nozīmē pāri, vīrieša un sievietes savienību. Mūsuprāt, atsauce uz šo realitāti ir būtiska, ja mūsdienās šo terminu ne tikai uzpūš "netradicionālo ģimeņu" ērtības, bet arī tad, kad ekleziālajā kontekstā to uzskata par socioloģisko kodolu. vecāki un bērni un varbūt tāpēc, ka nē, vecvecāki

Albert un Emanuela Hermaņini

Kustība Pro Sanctitate locekli

Turpinājums sekos

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Tēma: "TAUTA SVĒTUMA CEĻĀ"

Kustības Pro Sanctitate misija baznīcā

Kādēļ šī tēma? Tādēļ, ka šis ir sinodes laiks. Tikko esam noslēguši sinodi diecēzes līmenī un grasāmies uzsākt sinodi kontinentālā līmenī.

Vai tiešām apzināmies, ka esam dzīva Baznīcas daļa? Ne tikai esam dzīva Baznīcas daļa, bet arī esam ceļā uz svētumu. Šī ir tēma, ko vēlamies padziļināt šī gada laikā, lai varētu cienīgi svinēt Vispārējās svētdarīšanas dienu.

Ko nozīmē būt tautai? Vai jūtamies piederīgi tautai? Dokumentā Lumen Gentium lasām: nespējam būt svēti vieni paši, bet gan kopā ar Baznīcu, Baznīcā.

Dogmatiskā konstitūcijā par Baznīcu Lumen Gentium (9. nr) mēs lasām: „Visos laikos un katrā tautā Dievam ir patīkams ikviens, kas Viņa bīstas un taisnīgi rīkojas (sal. Apd 10, 35). Tomēr Dievam ir labpaticis cilvēkus svētdarīt un atpestīt nevis atsevišķi, bez to savstarpējas saistības, bet gan veidot no tiem vienu tautu, kas Viņu pazītu patiesībā un Viņam kalpotu svētumā.”

Pāvests Francisks mums saka: „Piederēt Kristum nozīmē soļot kopā, nevis vieniem pašiem. No jauna apstiprināt šo kopības sajūtu šajā laikā, kurā dzīvojam - kovida, kara, materiālisma , individuālisma laikā – vēl jo vairāk jūtam nepieciešamību būt kopā, lai uzveiktu vientulību, šķelšanos.”

Jo vairāk atklājam, ka esam Dieva tauta, kas atrodas ceļā – kā draudze, kā kustības, kā kongregācijas, bet visi kopā kā viena vienīga Dieva ģimene – jo vairāk spējam uzveikt mūslaiku izaicinājumus. Jo vairāk izjūtam nepieciešamību būt svētiem. Lūk, mūsu kā Kustības misija – „atgādināt par katru cenu, ar jebkuriem līdzekļiem, ka esam aicināti būt svēti” (G. Džakvinta). Kamēr vien ir kāds cilvēks, kurš vēl nav svēts, Kustībai Pro Sanctitate ir svarīgs uzdevums Baznīcā.

Kādi ir aspekti, lai būtu patiesa tauta ceļā uz svētumu?

Mūsu dibinātājs saka: „Ir pienācis vienotības laiks. Vienam ir jākļūst par daudziem, grupai - par "masu", par kvalitatīvu masu! Tas vairs nav laiks, kur kalnā kāpj pa vienam, izolēti, bet gan laiks, kurā cilvēkiem jāprot pieņemt kopības pazemību. Un tas būs iespējams, tikai pārvarot individuālisma kārdinājumu vai vēlmi aizbēgt no citiem. Atcerēsimies: Kā vientuļi kalnā kāpēji mēs esam līdzīgi niedrēm. Tās varbūt viegli kustas un izskatā ir elegantas; taču stiprā vējā tās ir trauslas. Ir nepieciešams apvienoties un kopā izveidot režģi, pat barikādes, kas spēs izturēt vētru” (No Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas grāmatas: “Jēzus Kristus vakar un šodien, un mūžīgi tas pats” (Ebr 13, 8)) Mūsu dzīve, mūsu ticība nekad nenozīmē stāvēt uz vietas, justies ērti, bet nozīmē būt spējīgiem atjaunoties. Šim nolūkam mums ir vajadzīgs laiks izšķiršanai, lūgšanām, dialogam, savstarpējai uzklausīšanai. Mums ir jābūt par cerības, uzticības, mīlestības zīmi. Tam nepieciešams padziļināt mūsu attiecības ar Dievu, ar brāļiem un māsām. Tā ir mūsu misija! Nekad nenogursim būt iemīlējušies Dievā; tikai tas ļauj mums “aplipināt” citus ar Dieva mīlestību, ar svētumu.

Rita Refalo,

Apustuliska Oblāte Pro Sanctitate (Latvijā)

LAJU GARĪGUMS

Svētuma ceļš pēc sākotnējā sinodālā etapa

(uzruna 31. oktobra vakara sv. Misē)

Baznīcas vēsturē bijuši daudzi ievērojami notikumi. Vissvarīgākais no tiem 20. gadsimtā – Vatikāna II koncils, kas atgādināja Svētajos Rakstos atklāto Dieva tautas svētceļojošo raksturu. Kopīgā ceļa pieredze, sinodālais process saskan un pauž šo Baznīcas būtību. Sākotnēji apgūtās un apkopotās liecības šajā ziņā ir kā priekšnoteikumi, lai varētu paātrināt kopību, līdzdalību un misiju katoļticīgo attiecību veidošanā.

Lai pārietu uz plašāku un reizē dziļāku sasniegtās pieredzes apgūšanu un pārņemšanu, nepieciešamas gan zināšanas par Vatikāna II koncila mācību atbilstoši pašreizējiem izaicinājumiem, gan arī katra katoļticīgā augsta līdzdalības apziņa, iesaistīšanās draudžu un kopienu dzīvē un darbībā. Turklāt jāatvaira ideoloģiskie uzbrukumi koncilam, pāvestam, Baznīcas maģistērijam vispār, kad daudzi ar sava pārākuma un pareizības attieksmi izraisa pretestību kopīgā ceļa iniciatīvām, cenšas atdzīvināt pagātnes idealizētās paliekas, saduļķot dzīvās un dinamiskās Tradīcijas apziņu.

Lūk, kāpēc mūsdienu apstākļos tik liela nozīme ir katehēzei attiecībā uz teoloģiju par Baznīcu kā kopību, arī izšķiršanas vai izvērtēšanas spēju attīstīšana.

Vatikāna II koncils ir ticis galā ar vienpusīgu, ekskluzīvi hierarhisku, piramīdisku Baznīcas izpratni pēc pilnīgas sabiedrības (societas perfecta) principiem. Koncils ir iestājies par vertikālo un horizontālo kopību, ne tikai attiecībām ar Dievu, bet arī attiecībām ar cilvēkiem, dzīves ceļa biedriem, līdzās esošajiem, kuri ir brāļi un māsas Kristū. Aizvadītie gadi pēc koncila, kā arī sinodā pieredze (kā norāda liecību apkopojums) rosina attīstīt atjaunota kristieša pārliecību par savu piederību Jēzus Kristus Baznīcai. Līdz ar piederības apziņu un kopīgā ceļa pieredzi Baznīcā pastiprinātos arī pārliecība, ka tikai kopība ar visām Baznīcas kārtām (ordinētajiem un neordinētajiem), savstarpēja pieņemšana cilvēciskā līmenī, katra nokristītā cilvēka dāvanu novērtēšana ir izšķirošs priekšnoteikums, lai mēs sekmīgi virzītos uz priekšu, lai Baznīca varētu patiesi atjaunoties. Esam aicināti vienmēr iet kopsolī ar dzīvi, ņemt vērā jauno pieredzi, sargāt ticības mantojumu, radoši to attīstīt dzīvas Tradīcijas ietvaros un dzīvā Maģistērijas vadībā tā, ka katoļticīgie varētu liecināt par savu kristīgo un evaņģēlisko pārliecību visās sabiedrības sfērās. Tas iespējams, vienīgi sadarbojoties ar Svēto Garu, kas saukts par Baznīcas dvēseli.

pr. Pauls Kļaviņš

Turpinājums sekos

Kungs nāks nevis tāpēc, lai no jauna tiktu tiesāts,

bet lai pats spriestu tiesu pār tiem, kas iepriekš bija tiesātāji.

Pirmo reizi Viņš nāca, lai piepildītu pestīšanu,

lai mācītu un pārliecinātu ļaudis;

otro reizi Viņš nāks, lai visu pakļautu savai valdīšanai.

Svētais Kirils no Jeruzalemes